Sadaļa "Vēsture"

SIA "Valmieras Ūdens"ir Valmieras pilsētas pašvaldības kapitālsabiedrība.

"Valmieras Ūdens" nodrošina ar ūdeni attiecīgo administratīvo teritoriu un veic notekūdeņu pieņemšanu un attīrīšanu. Uzņēmums apkalpo arī Valmieras pagastu attiecīgajā jomā.

Galvenie pakalpojumu izmantotāji ir iedzīvotāji- 75% no kopējā apjoma, 10%- budžeta iestādes, bet tikai 15%- rūpniecības tipa uzņēmumi, pie kam šīs grupas apjoms vēl joprojām samazinās.

Foto: Skats no Gaujas kreisā krasta un Valmieras centru

Par Valmieras pilsētas ūdensvada izbūves sākumu varētu uzskatīt 18.gadsimta beigas, kad tagadējā ūdenstorņa vietā 2,5 stāvu mājas augstumā tika uzstādīta ozolkoka tvertne, uz kuru ūdeni no Gaujas upes sūknēja pa koka caurulēm. Ūdenssūknis bija izveidots no resna koka baļķa kā virzuļsūknis, ko darbināja zirgs. Arī ūdensvadi tajā laikā tika būvēti no koka. Šāda ūdensapgāde darbojās līdz 1908.gadam.

Foto: Skats uz Gauju

"1908.gadā. Valmierā izbūvēja pirmo ar elektroenerģiju darbināmo sūkņu staciju, kura aizvietoja zirgvilkmes sūknētavu," Laimonis Liepnieks "Tēvu zemes novadā"

 

Runājot par pilsētas ūdens vadu vietā ir pieminēt kādu senu leģendu ,kas vairākās paaudzēs nodarbinājusi Valmieras zēnu prātus abpus Gaujai- par slepenu eju no baznīcas uz Kauguru muižu zem Gaujas gultnes : klejojošu leģendu, kuras līdzinieces pazīstamas visā Eiropā.

Viens no Valmieras vecākajiem iedzīvotājiem Pēteris Kalniņš atceras, ka ap 1910.g. ar kādu savu vienaudzi nejauši atraduši pusaizgruvušu eju, kas sākumā ar ķieģeļiem izmūrēta, tālāk smilšakmens iezī izcirsta, no veidnes tekstiliju krāsotavas laukuma Gaujas krastā vedusi pazemē, nogāzē pret baznīcu un pēc apmēram 30 metriem bijusi aizsprostota ar aizgruvumu. Iespējams, ka jau viduslaikos te atradusies kāda ierīce ūdens piegādei pilsētai tās aplenkuma gadījumā vai arī pieeja ūdeni saturošam slānim, par kuras esamību zināja tikai nedaudzi. Līdzīga varēja būt arī no Kauguru muižas uz Vecgaujas līci ("attaku")ejošā "slepenā eja".

1922. gadā uzbūvēja ūdenstorni, kurš ir saglabājies līdz mūsdienām un ir vēstures piemineklis, kas atrodas Krišjāņa Voldemāra ielā.

Foto: Vēsturiskais ūdens tornis

Līdz 1928. gadam ūdeni pilsētas vajadzībām ņēma tieši no Gaujas bez jebkādas apstrādes un dezinfekcijas.

1928.gadā pilsētā izbūvē pirmās divas artēziskās akas.

Valmierā jau pirms 40. gadiem pastāv centrālā apūdeņošana, sastāvoša no pumpja stacijas, ūdensrezrvuāra un vadu(cauruļu) tīkla. 250 mtr. Augšpus ūdenssmelamas vietas Gaujā ietek tā sauktā "Rātes" upīte, kura novada Gaujā "Dīķa" dzirnavu un "Bīskapa" grāvja netīros ūdeņus. Dzirnavu dīķa ūdens, pēc Dr. E. Fērmana atzinuma, satur neskaitāmas kolibaciļu kolorijas un ļoti daudz anacrobas pūšanas baktērijas.

Foto: Rīgas iela skats no A.Upīša ielas krustojuma

"Tā kā Valmierā pirms vairāk gadiem atkārtojās Typhus abdoinalis endemiskā formā, tad nav izslēgta varbūtība, ka patreizējie ūdens piegādes apstākļi ir tīfus izplatīšanās cēlonis. Vairākos gadījumos tīfus perēkļi konstatēti privātās maiznīcās, gaļas tirgotavās un pat privāto māju akāsLatvijas Universitātes higiēnas docents Dr.med. E. Fērmasnis izbraucot uz vietas un izdarot sīkus pētījumus, pamatodamies uz epidemioloģiskiem pētījumiem,nācis pie atziņas, ka uzkrītoši lielā tīfus izplatīšanās Valmierā izsaukta no dzeramā ūdens un zemes virsotnes piesātināšanasās ar netīrumiem un ka sakarā ar to nepieciešams pārveidot ūdenspiegādes sistēmu, piegādājot ūdeni rezervuārā no dziļākiem apakšzemes slāņiem, ierīkojot artēziskās akas. Novērojumi rāda, ka artēziskās aka 453 pēdu dziļa, kuru pilsēta ierīkojusi vienā pilsētas daļā (Garās un Rīgas ielu stūrī) ir spējīga dot 15o kb.tr. ļoti laba gruntsūdens dienā. 1933. gadā esošo ūdenstorni paaugstināja. Pēc pilsētu būvju un saimnieciskās komisijas (inž.M.Stake) aprēķiniem nepieciešamo artēzisko aku izbūvei vajadzīgi Ls 20000.- No kārtējiem pilsētas ienākumiem nav iespējams rast šos līdzekļus, jo Valmieras pilsētas pašvaldība, tā kā citas provinces pilsētas Latvijā šobrīd pārdzīvo jūtamas financiālas grūtības. Turklāt Valmieras pilsēta nedaudzos pēdējos gados no kārtējiem pilsētas budžeta ienākumiem ietaupījusi un izdevusi pilsētas labierīcību un vērtību jaunradīšanai ļoti ievērojamas summa: pilsētas pirts izbūvē (neskaitot Hipotēkas bankas aizdevumu)ieguldīts apmēram Ls 170000," teikts dokumentā "Valmieras pilsētas valde, 8.maijā, 1930.g Nr.27. Latvijas Hipotēku bankai Rīgā. Valmieras pils.pašv.l. 1910.-1932.g. Noraksts.

Valmieras pilsētas darbaļaužu deputātu Padomes uzpildu komitejas, Lēmums Nr. 97. Valmierā, 1960. gada 9.jūnijā. Par dzeramā ūdens patēriņa ierobežošanu Valmieras pilsētā.

"Noklausoties Valmieras pilsētas Komunālo uzņēmumu tresta pārvaldnieka b. Bormaņa ziņojumu par dzeramā ūdens patēriņa ierobežošanu, sakarā ar jaunās artēziskās akas izrakšanu Lucas lejā ievērojami samazinājušies ūdens krājumi esošās akās. Ūdens sūkņi strādā nepārtraukti visu diennakti un nav spējīgi noturēt vajadzīgo ūdens līmeni rezervuāros, jo reizēm ūdens sūkņi strādā dīkā. Sakarā ar sauso vasaru pilsētas iedzīvotāji sūknētavas ūdeni izlieto ģimenes dārziņu laistīšanai, privāto un iestāžu autotransporta mazgāšanai. Lai novērstu ūdens trūkumu pilsētā nekavējoši jāizbūvē pilnīgi jauna aka un tā jāpieslēdz ūdensvada tīklam. "

Foto: Valmieras sabiedriskās pirts būvniecība

Trīsdesmitajos gados Valmierā izbūvē vēl trīs artēziskās akas, kuras apgādā ar ūdeni tuvāko apkārtni, bet nav saslēgtas vienotā tīklā.

1964.gadā pilsētā sāk veidot centralizētu ūdensapgādes sistēmu, visas akas saslēdzot vienotā tīklā.

Tālākā attīstības gaitā pilsētas ūdensapgāde tiek organizēta no pilsētai blakus esošā Kauguru pagasta teritorijas, kur tika izurbtas 13 artēziskās akas.

Patreiz Valmieras pilsētas ūdensapgādes sistēmā darbojas 16 artēziskās akas, netiek izmantoti ūdenstorņi un otrā pacēluma sūkņi. Artēzisko aku kopējā jauda ir 20 t.m3 ūdens diennaktī, faktiski patērētājiem tiek piegādāts vidēji 7,5t.m3 ūdens diennaktī. Ūdens kvalitāte atbilst vides un veselības centra noteikumiem. LVVA 1679. 94 apr. izmantots zinātniski pētnieciskais darbs bez tiesībām publicēt, 1995. g 8. decembris. Protokols.

7. janvārī 1931 gada es mērniecības Daļas mērnieks V. Blumbergs sastādījis šo protokolu par sekojošo: "Šodien pie manis uz manu uzaicinājumu Valmieras draudžu kopējo lietu pārvaldes komitejas ievēlētie priekšstāvji. Visi augšā minētie priekšstāvji ievēlēti no baznīcas kopējo lietu pārvaldes komitejas - baznīcas laukuma robežu lietu nokārtošanai. Savas pilnvaras uzrādītie priekšstāvji apņemas piegādāt 3 nedēļu laikā. Baznīcas priekšstāvji paskaidro ka pilsētas ūdenstorņa māja būvēta 1921. gadā un apmēram 2/3 no tās patvarīgi un bez draudžu ziņas un piekrišanas uzbūta uz baznīcas zemes. Tagadējā malkas laukuma un ūdenstorņa mājas vietā atrodas veca kapsēta. Baznīcas priekšstāji izsaka savu lūgumu nokārtot arī postā esošo kapsētu jautājumu uznest tās uz tās pašas pļavas kur tiks atzīmēts baznīcas laukums."

1967.gada 1. Decembrī Valmieras pilsētas ūdens saimniecības raksturojums: pilsētas vidējais diennakts patēriņš- 2250 m3 no kuriem 1600 m3 piegādā KUK ar savu ūdens apgādes iekārtu, bet 650 m3 Valmieras stikla šķiedras rūpnīca. Slodžu galotņu laikā ūdens piegādes iespējas nesedz patēriņa vajadzības. KUK ūdens apgādes iekārtas sastāv no

1) 6 artēziskām akām no kurām 3 ir paredzētas aiztamponēt kānederīgas 1968. g. janvārī.Divām akām nav iespējams ierīkot 1. Pakāpes sanitāro zonu un tās ir novecojušas (urbtas 1928.g.) viena aka atbilst sanitārām un ekspluatācijas prasībām.

2) ūdenstorņa ar diviem tērauda rezervuāriem ar 45m3 tilpumu, katram, kas uzstādīti apm. 1921.g. un ir stipri bojāti no korozijas.

3) dzelzbetona krājrezervuāra ar tilpumu - 4.75 m3, kas izmantojams daļējai galotņu svārstību izlīdzināšanai.

4) ūdens apgādes ielu tīkla 21.643 m kopgarumā no kuriem ķeta caurulēm ar

300mm ir 150m

200mm - 3900m

150mm- 5200m

100mm- 7450m

Kopā:16 700m

un tērauda dažādām caurulēm ar

No 40mm līdz 75mm- 4.943m

5)abonentu kopējais skaits - 379 ar 2250m3 vidējo patēriņu diennaktī no kuriem

rūpniecības rakstura pat. Saņem -520m3

komunālie uzņēmumi " - 680m3

iedzīvotāji " - 1050m3

6)ūdens spiediens pilsētā atkarībā no augstuma atzīmēm pie abonentu mērotāju iekārtām ir no 0.6 atm. līdz 2.5 atm., kas nenodrošina patērētāju normālu apgādi ar ūdeni ir nepieciešams tīkla spiedienu paaugstināt.

** 1971. gadā Valmierā tika uzbūvētas mehāniskās notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, kuru jauda bija 1800 m3∕dn. Pirms šo iekārtu izbūves, pilsētā tika būvēta apvienotā kanalizācijas1800 m3∕dn. Pirms šo iekārtu izbūves, pilsētā tika būvēta apvienotā kanalizācijas sistēma ar vairākām izlaidēm Gaujas upē. Pie dzīvojamām mājām tika būvēti septiķi, no kuriem nostādinātie kanalizācijas ūdeņi tika novadīti ielu tīklos, no kuriem tika pieslēgti lietus pieņēmēji. Šajā gadā kanalizācijā tika novadīti 944300m3 notekūdeņu, no tiem 864000 m3 izlaisti caur attīrīsanas ierīcēm, bet 80000m3 ievadīti  Rātsupītē bez attīrīšanas.

Foto: Valmieras notekūdeņu attīrīšanas iekārtu būvniecība

1974.g.Sāk celt Rūjienas pilsētas ūdensvadu. No pilsētas ūdensvada nodrošināti 8% pilsētas iedzīvotāju. Uz vienu iedzīvotāju ūdens diennaktī iznāk 97 litri. Ūdensvada kopgarum700m.Rūjienā ir viens ūdens tornis,20 skatu aka,9 ielas ugunsdzēsības hidranti, hidroforiskās iekārtas. Taču nav atdzelžošanas iekārtas, hlorēšanas iekārtas, ūdens florēšana, ūdens mērītāji, laboratorijas kā arī dīķeru.

Līdz 1979.gadam Valmierā ūdensvada un kanalizācijas sistēmu apkalpoja Komunālo uzņēmu kombināts (KUK),bet tā paša gada 1.jūlijā tika nodibināta Valmieras rajona izpildkomitejas Ūdensvada un kanalizācijas pārvalde.

1981.gada 20.februārī Ūdensvada un kanalizācijas pārvaldes kolektīvs nodeva Valsts komisijas vērtēšanai jauno artēzisko aku Grīšļos. Laikrakstam "Liesma" sniedza sekojošu informāciju: "Aku izbūvējām saimnieciskā kārtā, apmēram mēnesi ilga tehnikas piestrāde, bet marta vidū tā sāks darboties ar pilnu slodzi, un aka dos 1500 kubikmetru ūdens diennaktī. Līdz ar to daļēji tiks atrisināta ūdens piegāde Valmieras pilsētai, kas varēs saņemt līdz 8500kubikmetriem ūdens diennaktī. Partijas XXVI kongresa priekšvakarā pārvaldes kolektīvs uzsāka sestās artēziskās akas būvi. Paredzēts, ka to varēs nodot ekspluatācijā gada beigās. Lai uzkrātu ūdeni un pilnībā nodrošinātu Valmieras pilsētu ar to arī maksimumstundās, nepieciešams izbūvēt otrās pakāpes pārsūknētavu, ko paredzēts uzcelt šajā piecgadē."

Salīdzinot ar 1980.gadu ūdens piegādes jauda palielināta par 32%.

1982.g.pietiekami attīstīti ir pilsētas kanalizācijas ielu tīkli. To kopgarums 49km, darbojas trīs pārsūknētavas, taču savāktos netīros ūdeņus nespēj attīrīt pašreizējā attīrīšansas iekārtas., kuras jauda tiek krietni pārsniegta.

1984. gadā Valmierā uzbūvēja bioloģisko notekūdeņu attīrīšanas iekārtu 1 kārtu, kuru jauda bija 5,5 t.m3∕dn. Pēc šo iekārtu nodošanas ekspluatācijā, līdz tam darbojušās mehāniskās attīrīšanas iekārtas tika likvidētas.

 

Foto: Valmieras notekūdeņu attīrīšanas iekārtu būvniecības 1.kārta

1985.gada 17.jūlijā laikrakstā "Liesma" tika publicēts raksts par attīrītavu nepilnībām "Apkārt teritorijai palikuši nenolīdzināti grāvji, vietumis aizmirsts noklāt melnzemi. Šai organizācijai darba gan pašlaik pietiek - jānovērš kļūmes 1,4 km garajā spiedvadā, kas izbūvēts uz vecajām attīrīšanas iekārtām. Azbestcementa caurules, kuras kāds nezināms "labvēlis" ieprojektējis šeit ieguldīt, netur spiedienu. Praktiski nederīgs ir viss izbūvētais vads, vairāk nekā simttūkstoš rubļu tikpat kā zemē nomesti. Tas nozīmē, ka lielākā daļa pilsētas kanalizācijas ūdeņu pašlaik līdz attīrītavai nav aizdabūjami. Jauno attīrīšanas iekārtu mehāniskajā daļā pagaidām caurplūst tikai gaļas kombināta notekūdeņi. Lai vēl labāk pārbaudītu kanalizācijas tīkla uzraugu pacietību, nesen jaunajās iekārtās iepludināts lielāks daudzums mazuta. Par laimi, līdz Gaujai tas tomēr netika. Šis atgadījums liecina par ko citu- vēl vienā uzņēmumā atbilstoši noteikumiem nav ierīkota lietus kanalizācija. Bet pagaidām, kamēr ūdensvada un kanalizācijas pārvalde un 43.CP meklē viena otras vainas, netīrie notekūdeņi plūst Gaujā tikai pāris simtus metru augšpus slimnīcas. Šādā tempā strādājot, jaunās iekārtas pat pēc pāris gadiem vēl nebūs darbspējīgas."

1986.g.13.februārī pl 15.00 Valmieras Rajona Tautas Deputātu Padomes Izpildkomiteja Dzīvokļu un Komunālā Nodaļa nodod jaunizbūvētās artēziskās akas ekspluatācijā Valmieras pilsētas ūdens apgādei.

1987.g.tika izveidota Valmieras raj. dzīvokļu un komunālās saimniecības apvienība. Apvienībā tiek centralizēts tehnikas un transporta režīms, ir vienota materiāli tehniskā apgāde, plānošanas un ekonomikas darbs, kopēja kadru un plānu ekonomiskā daļa. Izveidots vienotais dispičeru un avāriju dienests.

Tā kā attīrīšanas iekārtu 1 kārtas jauda neatbilda faktiskajam notekūdeņu daudzumam, 1990. Gadā ekspluatācijā tika nodota attīrīšanas iekārtu 2 kārta. Kopējā bioloģisko attīrīšanas iekāŗtu jauda patreiz ir 11t.m3∕ faktiski tiek attīrīti vidēji 7,5 t.m3 kanalizācijas notekūdeņu diennaktī.

Notekūdeņi uz attīrīšanas iekārtām tiek savākti ar 3 kanalizācijas sūknētavu palīdzību.

Lai notekūdeņus novadītu no Gaujas upes labā krasta uz kreiso, 1964.gadā tika izbūvēts dīķeris -divas paralēlas līnijas no tērauda caurulēm ar diametru 250mm.

2004.gada 13.decembrī Valmieras pilsētas pašvaldība nolemj reorganizēt Valmieras pašvaldības ūdensapgādes un kanalizācijas nodaļu, pārveidojot to par kapitālsabiedrību "Valmieras Ūdens".

Lai kļūtu par SIA "Valmieras Ūdens" pakalpojumu lietotāju, vispirms jāvēršas uzņēmumā, lai saņemtu tehniskos noteikumus par pieslēgšanos pilsētas ūdensvadam vai kanalizācijai, kā arī par skaitītāju uzstādīšanu, un jānoslēdz līgums Klientu daļā.

Lai noteiktu maksu par patērētiem pakalpojumiem, abonents par saviem līdzekļiem uzstāda ūdens skaitītāju. Tā pārbaude darbības laikā veicama 1reizi 2 vai 4 gados. Ja nav uzstādīts skaitītājs, tad pakalpojumu apjomu nosaka pēc spēkā esošām normām, ar kurām abonents tiek iepazīstināts, slēdzot līgumu.