Minerālūdens

VĒSTURE

Par minerālūdeni tiek uzskatīts tāds no minerālavota iegūts ūdens, kam minerālvielu saturs uz 1 kilogramu ir lielāks par 1 gramu (Būmanis, Dišlers, Švābe 1936). Ir vairāku veidu minerālūdeņi.

Valmieras minerālūdens ir sava veida Valmieras atpazīstamības elements. Tas ir pieskaitāms pie vārāmā sāls minerālūdeņu kategorijas. Tie ir tādi minerālūdeņi, kas uz 1 kilogramu ūdens satur 1gramu sāli (Būmanis, Dišlers, Švābe 1936). Pie vārāmā sāls minerālūdeņiem pieskaitāmi arī tādi pasaulē zināmāki minerālavotu ūdeņi kā Vībādenes, Nauheimas u.c.

Valmieras pazemes sālsūdens, kas jau vēsturiski bijis izslavēts ar ārstnieciskām un dziednieciskām īpašībām, Valmierā atklāts Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, 1928.gadā, un ātri ieguvis popularitāti un atpazīstamību ar savu unikālo ķīmisko sastāvu un fizikālajām īpašībām, ar īpašo garšu. Vēstures fakti liecina, ka 1928. gadā Valmieras eksporta kautuves teritorijā veiktais urbums tolaik bijis dziļākais Latvijā. Valmieras minerālūdeni atklāja vidusdevona pērnavas horizonta smilšakmens slānī 238- 242 metru dziļumā (Sauso, 1970). „Aka spēj dot 850 tonnas litru minerālūdens diennaktī. Tas ir ļoti dzidrs, ar stiprām staru laušanas spējām, rūgti sāļu garšu un neitrālu reakciju.) (Liepnieks, Kampars 1962, 45.lpp.) Valmieras minerālūdens ir viens no sāļiem bagātākajiem pasaulē un tiek avotos tiek atzīts kā līdzvērtīgs gan bijušās padomju savienības republikās un Eiropā atrodamiem minerālūdeņiem.

1929. gada augustā minerālūdeni sāka rūpnieciski pildīt pudelēs. Sākotnēji to stikla pudelēs pildīja Cēsu alus darītava, piesātinot ar ogļskābo gāzi (Sauso 1970). Valmieras dabiskā minerālūdens gatavoto produkciju kā galda dzeramo ūdeni varēja nopirkt veikalos un pat galvaspilsētā. „Valmieras minerālūdens pieprasījums ir liels- to sūta uz Rīgu, Maskavu, Kijevu, Tallinu, Viļņu u.c. vietām” (Liepnieks, Kampars 1962, 46.lpp.).

Laikā, kad tika atrasts minerālūdens, tika piesaistīts neatkarīgs eksperts balneoloģijā (mācībā par dziedniecībā lietojamiem jūras un minerālūdeņiem un dūņām), Latvijas Universitātes praktiskās farmācijas katedras profesors Jāni Kupci. Viņš, veicot jauniegūtā minerālūdens analīzi, prognozēja tam lielu nākotni, paredzot, ka „Valmiera kļūs par tūrisma centru, līdzīgi kā Baldone un Ķemeri” (Zīriņa 2010, 4.lpp.). Tikmēr pašu valmieriešu valodās jaunā dabas bagātība iegūst iesauku „cūkūdens”, kam pamatā ir tas, ka ūdeni atrada cūku fabrikas teritorijā.

„Ar minerālūdeni bija plānots piesaistīt apmeklētājus un tūristus: karstās un aukstās dziednieciskās vannas plānoja iekārtot Gaujas labajā krastā, 1927. gadā jaunuzceltajā pirtī. Taču trīsdesmito gadu pasaules ekonomiskā krīze skāra arī Valmieru un lielie plāni palika vien ieceru līmenī. Pašvaldības iekārtoto „Vannu iestādi” neapmeklēja cerētie atpūtnieku tūkstoši un cerētā peļņa vien palika uz papīra” (Zīriņa 2010, ER). No 1945.gada minerālūdeni dziednieciskajās procedūrās, vannās, sāk izmantot netālu no Valmieras esošajā sanatorijā „Līči”.

Valmieras minerālūdens dziedinošo sastāvu nosaka tā specifiskais jonu sastāvs un mineralizācijas pakāpe- 6,2 grami uz litru, kā arī minerālūdens sastāvā ir mangāns, bārijs, stroncijs, alumīnijs un varš. „Līdzīgs sastāvs ir Bādenbādenes Frīdriha avotam Vācijā, Druskininku un Brištonas ūdens Lietuvā” (Mūrnieks, Kovaļevska, Zemļicka 1998, 19.lpp.).

Plakāts Apmeklējiet kūrortpilsētu Valmieru! 1933. g.

Avots: I. Zīriņa , Valmieras muzejs

Mūsdienās droši vien tikai retais zina, ka slāpes veldzējošā dzēriena pamatsastāvu, kam gods nest Valmieras vārdu, iegūst pašā pilsētas centrā. Artēziskais urbums Jaunvāles ielā 11, kur minerālūdeni iegūst aptuveni 260 metru dziļumā, ir Valmieras pilsētas pašvaldības kapitālsabiedrības „Valmieras Ūdens" īpašums. Urbums paslēpts 1960.gadā celtā paviljona ēkā. Minerālūdens ieguves atļauja pieder SIA „Valmieras Ūdens”, savukārt pārstrādei tas tiek pārdots tālāk SIA „Naukšēni", kas ūdeni sagatavo un pilda ūdens tirdzniecībai. 2010.gadā SIA „Valmieras Ūdens” veica paviljona ēkas uzlabošanu, kā arī ūdens ieguves mehānisma modernizāciju, lai objektu sāktu izmantot vides izglītībai un tūrismam. Pašlaik citos veidos minerālūdens netiek izmantots.

„Valmieras minerālūdens sastāvs un īpašības gadu gaitā nav mainījies, un tas ne ar ko neatšķiras no Kaukāzu ūdeņiem un ne ar ko neatšķiras no jau atrasties Baldones un Ķemeru ūdeņiem. Ūdenim ir augsta pievienotā vērtība, kas mūsdienās ir piemirsta,” pauž SIA „Valmieras Ūdens” valdes priekšsēdētājs Ivars Ķiksis (Latvijas Radio 2010, ER).

Minerālūdens vannas iedarbība tiek raksturota kā vispārēji spēcinoša, centrālo nervu sistēmu nomierinoša. To rekomendē izmantot ādas un gļotādas iekaisumu, neirožu, miega traucējumu, augšējo elpceļu un mutes dobuma iekaisumu, ādas slimību (psoriāze, neirodermīts), resnās zarnas saslimšanu ārstēšanai. Savukārt tieši pērļu vannas, kas ir siltā minerālūdens vanna (temperatūrā 39-41Cº) un kuras laikā notiek arī mikromasāža ar sīkiem gaisa burbulīšiem, tiek rekomendēta asinsrites un asinsapgādes traucējumu, muskuļu slimību, vielmaiņas traucējumu, nervu sistēmas traucējumu, locītavu slimību, paplašinātu vēnu, stresa un muguras sāpju gadījumā.

Minerālūdeni iespējams lietot arī komprešu, inhalāciju veidā, to ārīgi lieto, lai veicinātu barības uzņemšanu organismā, asiņu, kaulu un cukura slimību, kā arī reimatisma gadījumā (Būmanis, Dišlers, Švābe 1936).

Vārāmā sāls minerālūdeņus, pie kādiem pieskaitāms Valmierā iegūtais minerālūdens, lieto, lai iekšķīgi veicinātu kuņģa sulas sekrēciju un sagremošanu, kā arī pret žults slimībām(Būmanis, Dišlers, Švābe 1936). „Ar to ārstē gremošanas trakta slimības, gastrītus un žults slimības, augšējo elpceļu katarus. Labus rezultātus ādas slimību un reimatisma ārstēšanā dod minerālūdens vannas.” (Liepnieks, Kampars 1962, 46.lpp.)

Valmieras minerālūdens autentiskumu apstiprina pētījumi par tā sastāva stabilitāti (Alksnis 1931).

____

Izmantoto avotu saraksts

Alksnis J. 1931.Valmieras dabiskā minerālūdens ārstnieciskā nozīme. Rīga, 4.- 7. lpp.

Būmanis A., Dišlers K.,Švābe A. (sast.) 1936. Latviešu konversācijas vārdnīca XIV.

Grāmatu apgāds A.Gulbis, 27287.lpp.

Kampars P., Liepnieks L. 1962.Valmiera. Rīga, Latvijas valsts izdevniecība, , 45.-46.lpp.

Kovaļevska O., Mūrnieks J., Zemļicka D. 1998. Valmieras novads. Valmiera, SIA „Lapa”, 19.lpp.

Latvijas Radio. 2010. Sakārtots Valmieras minerālūdens. http://www.latvijasradio.lv/zinas/31651.htm. Resurss aplūkots 2010.g. 10.oktobrī

Sauso V. (sast.) 1970. Latvijas PSR Mazā enciklopēdija III sējums. Rīga, Zinātne, 631.lpp.

Zīriņa I. 2010. Valmieras minerālūdens. [Publicēts 23.05.2010.] http://zurbu.net/tag:Valmieras_miner%C4%81l%C5%ABdens/feed. Resurss apskatīts 2011.g. 1.oktobrī